II. Tēlniecība un glezniecība
Tāpat kā arhitektūra arī tēlniecība un glezniecība kalpoja mirušo kultam. Ar ķermeņa saglabāšanu vien nebija pietiekami, jo mumificēšana vien nesaglabāja dzīvīgos sejas vaibstus. Talkā nāca tēlnieki, atveidojot tos akmenscietā materiālā tā, lai tas saglabātos mūžīgi. Skulptūras un zīmējumi ēģiptiešu izpratnē pārņēma dzīvā dubultnieka īpašības, spējas un statusu.
Ēģiptiešu mākslas valoda runā simbolos, kas varēja būt gan attēloto cilvēku, dievu, dzīvnieku pozas, žesti un citas detaļas [apģērbs, priekšmeti]. Dievus un valdniekos no pārējām ļaudīm varēja atšķirt pēc to mejestātiskā auguma, kas bija krietni lielāks par vienkārša mirstīgā apmēriem, kā arī dievišķās varas un gudrības simboliem – sastindzinātas čūskas virs faraona alvas, regālijām viņa rokās, svītrainā, tikai faraonam raksturīgā lakata, greznās cepures vai piekarināmās bārdas.
…
