Ikviens stāsts tiek veidots no konkrēta skatu punkta. Tas nevar visur parādīties vienlaicīgi. Laba ziņu organizēšanas gadījumā šie spriedumi tiek izdarīti pakāpeniski. Tiek savākti materiāli, kas saistīti ar šo notikumu, noskaidroti iesaistīto pušu mērķi rīcībai, iepazīta situācija daudz dziļāk. Tomēr liela daļa žurnālistu spriedumus izdara par ātru, nenoskaidrojot visus faktus. Bieži vien tas ir kāda spiediena vai ietekmes rezultātā, vai tie būt mediju īpašnieki, reklāmdevēji, valdībai vai jebkurš cits.
Fakti ir svēti. Šim apgalvojumam es piešķiru lielu nozīmi un uzskatu, ka ikviena žurnālista darbības pamatā šim apgalvojumam ir jābūt kā likumam, tomēr pašlaik šķiet, ka tā ir naivu žurnālistu cerība, ka viņu kolēģi faktiem piešķir tik milzīgu nozīmi. Kā minēts materiālā: „Fakti ir svēti – bet kuri fakti?”1 Šis citāts, manuprāt, arī parāda manis iepriekš teikto – žurnālisti, ne visi, tomēr daļa, faktu precizitātei vairs nevelta pietiekami lielu uzmanību. Un tas rada negatīvu attieksmi pret šo arodu. Arī iepriekšējos materiālos lasīju un darbā minēju daudzus piemērus, kad žurnālisti ir pieļāvuši milzīgu dezinformētību tikai tāpēc, ka netika pārbaudīta informācija un publicēta vai pārraidīta kā jau faktiska informācija. Protams, tam visam ir daudz un dažādi iemesli – milzīgais spiediens gan no izdevējiem, gan redaktoriem, jo ziņas ir jāpublicē ātri. …
