Baltijas valstu liktenis tika izlemts 1939.gada 23.augustā pēc Molotova- Rībentropa pakta slepenā protokola parakstīšanas, kas noteica interešu sfēras starp Vāciju un Padomju Savienību. Igaunija un Latvija tika iedalītas Padomju Savienības sfērā, bet Lietuva sadalīta uz pusēm. 28.septembrī līgums tika papildināts, un arī Dienvidlietuva nonāca PSRS ietekmes sfērā. Bet pēc Vācijas iebrukuma Polijā interešu robežas tika mainītas. Jau 1939.gada septembrī pie Igaunijas robežas tika pulcēts ap 160 000 padomju karavīru, 700 lielgabalu, 600 tanku un 600 lidmašīnu.1 Igaunijas armija sastāvēja no 16 000 karavīru, 100 lielgabaliem, 30 tankiem un 60 novecojušām lidmašīnām.
Pirmais kaunpilnais brīdis Igauniju pārsteidza, kad pār Tallinu pārlidoja padomju kara lidmašīnas. Igaunija, kas bija cerējusi uz Vācijas vermahta atbalstu, oficiāli saņēma negatīvu atbildi palīdzības sniegšanā. Virsnieks Maasing pēc vizītes Berlīnē secināja, ka sākoties padomju uzbrukumam Igaunijai, tā būtu viena. Tā kā Vācija un Padomju Savienība kontrolēja Baltijas jūru, nebija iespējama ieroču un pārtikas piegāde pa jūru. Arī gaisa telpu pārvaldīja Padomju Savienība un Skandināvijas tautas, kas domājams vēlējās izvairīties no militāras sadursmes. Tāpat arī no Latvijas nebija sagaidāma nopietna palīdzība.…
