Cilvēka tiesības ir valsts nodrošināta un aizsargāta likumīga iespēja rīkoties, realizēt savas ieceres.
Cilvēktiesību un brīvību idejas vienmēr ir bijušas krietni soli priekšā to realizēšanas politiskajiem un ekonomiskajiem priekšnoteikumiem. Cilvēka elementāro tiesību realizācijas apjomu nosaka katras valsts ekonomiskā, sociālā, kultūras un izglītības attīstība, kā arī politiskais režīms.
Vispārējās cilvēktiesības pēc satura iedala šādos cilvēktiesību veidos:
tiesības uz fizisko integritāti (tiesības uz dzīvību, uz personas fizisko neaizskaramību);
tiesības uz fizisko brīvību;
tiesības uz pārvietošanas brīvību valstī, brīvību izbraukt no savas valsts un iebraukt tajā;
tiesības uz personiskas sfēras neaizskaramību;
tiesības uz cilvēka cieņas ievērošanu;
tiesības uz taisnīgu tiesu;
tiesības uz brīvu domu un komunikāciju (apziņas, reliģijas, vārda un preses brīvību utt.);
tiesības uz vienlīdzību (nediskrimināciju) neatkarīgi no rases, tautības, dzimuma un reliģiskās pārliecības;
sociālas tiesības (tiesības uz sociālo drošību, likuma visiem vienādi noteiktiem nodarbinātības apstākļiem, uz izglītību un brīvu profesijas izvēli);
ekonomiskās tiesības (īpašuma tiesības, mantošanas tiesības, tiesības uz uzņēmējdarbību).
Pilsoņu tiesības un politiskās tiesības, kas ir cilvēka brīvības pamatnosacījums, pieder pie pirmās paaudzes tiesībām. …
