Laima (arī leitiski Laima, Laime) ir bijusi seno baltu likteņa lēmēja, jeb ar tautas dziesmas vārdiem runājot: «mūža licēja». Rakstos par seno prūšu mītoloģiju gan tādas dievības nav, bet viņiem ir bijis personas vārds «Layme», īpašbas vārds «laeims», bagāts, un apstākļu vārds «laimiskai», bagātīgi. Pēc šādiem piemēriem var iedomāties, ka minētā likteņa dieviete būs bijusi arī prūšiem. Mūsu dziesmas, teikas, pasakas un māņi daudzina arī trīs laimas, kutas tautas dziesmas nosauc par Laimu, Dēklu un Kārtu. Trīs likteņa dievības ir bijušas arī senajiem grieķiem (moiras), romiešiem (parkas), ģermāņiem (nornes) un čechiem (sudičkas), kādēļ var vērot, ka rietumu Eiropā šīs trīs dievietes jau sen ir bijušas pazīstamas un ir varbūt mantotas jau no indoeiropiešu pirmtautas.
Ir mēģināts trīs latviešu laimas salīdzināt arī ar tām trim vecenītēm, kas pasakā palīdz vienai tautietei vērpt (Ārnes 501. nr.), bet šī pasaka ir pie mums ieceļojusi no Vācijas, kādēļ pēc tās gan nebūtu jāpētī latviešu mītoloģija. Vecais Lautenbachs lūkoja tuvināt latviešu laimas grieķu moirām, Laimu pielīdzinādams Kloto, Dēklu Lachesei un Kārtu Atropai, bet bez tuvākiem pierādījumiem. Turklāt pēdējie mīti pie grieķiem ir dzejnieku un prātnieku izpušķojumi. Kā paši cilvēki, tā arī viņu dievi pirmatnes laikos nebija dalījušies sevišķos amatos. To ievērojot stingri nešķiŗamās laimas pie latviešiem ir pirmatnīgākas kā minētās grieķu moiras, kas jau ir dalījušās noteiktos amatos. Dažās mūsu teikās gan trešā laima dažreiz vēl cilvēkam ļaunu, bet tas liekas vēlāks mīta paplašinājums. Tautas dziesmās, kas vispārīgi ir uzglabājušas senākus uzskatus, visas trīs laimas tiek piesauktas ar vienādu mīlestību.…
Īsi un konkrēti par latviešu dievību Laimu.
