Galvenā nozīme Latvijas neatkarības tapšanā bija divām 1917. g. rudenī izveidotajām organizācijām- Latviešu Pagaidu nacionālajai padomei (LPNP) un Demokrātiskajam blokam, kas abas neatkarīgi viena no otras iestājās par „Latvijas politisko neatkarību un atdalīšanos no Krievijas”. Pēc Bleieres D., Butuļa I., Feldmaņa I., u.c. autoru domām, Demokrātiskajā blokā, kas noformējās septembra otrajā pusē vācu okupētajā Rīgā, darbojās sociāldemokrātu, zemnieku savienības un vairāku citu partiju pārstāvji.(...) Plašākas idejas nekā Demokrātiskajam blokam bija Latviešu Pagaidu nacionālajai padomei, koo izveidoja 1917. gada novembrī.1 Latviešu Pagaidu nacionālā padome sākumā uzskatīja, ka Latvijai jābūt autonomai valstij Krievijas sastāvā, bet kad Krievijā varu sagrāba komunisti, LPNP sāka cīņu par neatkarīgu valsti. Jau savā pirmajā sesijā Valkā 1917.gada novembra beigās un decembra sākumā tā sevi nosauca par „topošās Latvijas augstāko iestādi”, kā arī deklarēja, ka „Latvija ir autonoma un nedalāma valsts vienība, par kuras iekšējo iekārtu un attiecībām uz ārieni lems tās Satversmes sapulce, kura izteiks tautas gribu.”2 Par Latvijas neatkarību LPNP pirmo reizi izteicās savā otrajā sanāksmē 1918.gada 30. janvārī. Petrogradā 1918. gada 30. janvārī Nacionālā padome sanāca uz savu otro sesiju, kura pieņēma lēmumu, kas lika pamatus Latvijas valstij…
