Kad iepazinos ar Omara Haijāma biogrāfiju, nodomāju, ka tas būs kārtējais autors, kurš mani nevar aizraut ar saviem darbiem, jo viņš pieder pilnīgi citādai kultūrai, kuru es nepazīstu un nesaprotu. Manas domas vēl vairāk pastiprināja tas, ka viņš ir rubaju meistars, nevis dzejnieks, vai vienkāršs četrrinžu autors. Tomēr lasot Omara Haijāma darbus manas domas uzreiz mainījās. Viņa rubajās atrast kādu atziņu var vienreiz tās izlasot.
Visvairāk man aizdomāties lika šī Haijāma rubaja :
„Kā ūdens upē, kā tuksneša vējš – tā skrien mūsu dienas.
Divas dienas man vienaldzīgas :
Diena, kas zudusi jau,
Un tā, kas atnāks man rītu.”
Vienu reizi to izlasot es sapratu, ka Omars Haijāms ar to ir centies pateikt, ka cilvēkam nevajadzētu kavēties atmiņās, pagātnē, vai uztraukties un domāt ko darīt vai kas notiks rīt.…
