Brīvības un mēdiju ētika

Mana darba tēma ir - mediju ētika.. Akla un bez ierunu uzticēšanās vārda

brīvībai masu medijos

Mūsdienās pasaule ir sadalījusies divās daļās- vieni deklarē paļaušanos uz jūtu

pasauli, bet otri- cildina prāta skaidrību un analītisko domāšanu. Kam tad no viņiem ir


galīgā taisnība? Tāpat kā miesai, arī garam ir savas vajadzības. Miesīgās vajadzības



veido sabiedrības pamatu, bet garīgās to rotā. Valdība un likumi sargā sabiedrisko


drošību un pilsoņu labklājību, turpretim zinātnes, literatūra un māksla (mazāk


despotiski, bet, iespējams, varenāki līdzekļi) ar ziedu vijām rotā ķēdes, kurā iekalti



cilvēki, noslāpējot viņos dabiskās alkas pēc brīvības, kurai viņi ir dzimuši, liek tiem


iemīlēt savu verdzību un rada tā saucamās civilizētās tautas.


Brīvība... Jūtas, kuras mēs izjūtam jau nākamajā mirklī, izdzirdot šo brīnišķīgo un tajā pat laikā netveramo vārdu, ir visdažādākās, jo tās lielā mērā ir atkarīgas no katra indivīda būtības, viņa uztveres spējām un vērtībām, taču, es domāju, ka jebkurš man piekritīs tajā, ka šīs jūtas ir neaprakstāmas.
Brīvība – visu bijušo, esošo un nākamo dzīvo radību eksistences un pašapliecināšanās, nemainīgs un patiesi būtisks priekšnosacījums. Brīvības jēga ir daudz plašāka nekā mēs spējam to iedomāties, taču ne vienmēr šis fakts mūs attaisno, jo bieži vien ar savu rīcību, mēs ne tikai ierobežojam vai iznīcinām citu cilvēku brīvību, bet galvenokārt paši savējo, jo liedzot iespēju cilvēkam izprast, novērtēt un pieņemt šo svēto un harmonisko dvēseles stāvokli, mēs smagi grēkojam, paši ne vienmēr to apjauzdami, bet visiem zināma un visnotaļ rūgta patiesība ir tā, ka par grēkiem ir jāmaksā, tāpēc sodot mūs, atņem mums pašu vērtīgāko, kas mums pieder, proti, brīvību. Te būtu jāpiemin mūžsenais morāles zelta likums: “Nekad nedari otram to, ko negribi, lai dara tev.”
Brīvības dīglis ir katrā no mums, tas ir tikai jāspēj saskatīt, izprast un pieņemt, lai sasniegtu dvēseles stāvokļa kulmināciju un spētu harmonizēt pastāvošo stāvokli sabiedrībā.
Brīvības ētika, kā mācība, mums dod vienreizēju iespēju saskatīt mūsu pašu
kļūdas, censties tās labot un nepieļaut to pastāvēšanu nākotnē. Tā dod iespēju izvērtēt, kas nebūt nav mazsvarīgi.…