Senā Roma

10. – 8. gs. p.m.ē., t.i. agrā dzelzs laikmetā, nākamās Romas teritorijā atradās dzimts apmetnes. Vēstures avoti vēsta, ka vieta, kur vēlāk izveidojās Roma – Tibras lejtecē, Latvijā, kopš seniem laikiem piesaistījusi dažādus ienācējus. Cilvēki apmetās uz pakalniem, pamazām apguva ielejas. Dzīvoja māla būdās blakus tām, kā arī tuvējās birzīs atradās dievību, dzimts un vietas aizbildņa svētnīcas. Apmetnes aizsargāja grāvji, zemes uzbērumi, torņi. Atsevišķi ciemi pakāpeniski paplašinājās un apvienojās. Vispirms Palatīna pakalna un Velija paugura ciemi, tad saplūda Eskvilīna un Cēlija ciemi. Kapitolija pakalnā uzcēla visiem kopēju cietoksni. Tā ķēniņu laikmeta sākums iezīmē apvienotas romiešu kopienas vēstures sākumu. Romiešu leģenda vēsta par septiņiem valdniekiem, no kuriem pirmais bija Romuls, bet pēdējais – Tarkvinijs Lepnais. Tātad senā Romas pilsēta un polisa izveidojās 8.gs. p.m.ē. Apenīnu pussalā. 265.g.p.m.ē. Roma iekaroja visu Apenīnu pussalu. 2. gs. p.m.ē. nodibināja pirmās provinces Ziemeļāfrikā, bet 1. gs p.m.ē. kļuva par Vidusjūras baseina valsti, aptvēra visu Rietumeiropu un iespiedās Britānijā. Romas vēsture tiek iedalīta trīs laika posmos:
Valdnieku laiks (līdz 509 g. p.m.ē.)
Republikas laiks (509.-27. g. p.m.ē.)
Impērijas laiks, ko iedala:
Principātā (27.g.p.m.ē. –284 g.)
Dominātā (līdz - 476 g.)
Ķēniņu laikmeta sākumā Romas tauta sastāvēja no trim dzimts tribām, jeb ciltīm. Sabiedrības otrais elements bija trīsdesmit kūrijas (karavīru vienības). Kūrija deva simts kājniekus un desmit jātniekus. Romiešiem ķēniņa laikā bija tēva dzimta, ar raksturīgām savstarpējās mantošanas tiesībām, radinieku pienākumu aizsargāt vienam otru, ievēlēt un atcelt vecākos. Dzimtas locekļiem bija kopīgs dzimtas vārds, savi reliģiskie kulti. Pakāpeniski ģimenes tēva nozīme pieauga, viņš kļuva par galveno un vienīgo, kas rīkojās ar visu īpašumu un ģimenes locekļiem.…