-
Sociāli - emocionālā attīstība 6 -7 gadus veciem bērniem
Dažādi emocionālie pārdzīvojumi virza bērna iepazīšanos ar ārējo pasauli (Raščevska, 2001). Māka izpaust emocijas ietekmē viņa emocionālo tonalitāti – bērns būs laimīgs vai nelaimīgs, nomākts vai priecīgs, mācēs izturēt un tikt galā ar grūtu uzdevumu vai ieslīgs depresīvā stāvoklī, spēs izpaust savas emocijas, sagādājot sev un citiem prieku, vai arī emocijas uzkrās un bloķēs.
Tātad, atbildot uz jautājumu, kāpēc vajadzīgas emocijas, pirmkārt, tika norādīts uz to vairākām svarīgām funkcijām psihiskajā dzīvē: informatīvo, regulējošo utt. Taču, ja darba autore ar to vien būtu aprobežojušies, varētu rasties uzskats, ka emocijas tikai pievienojas citām psihiskajām parādībām, ka tās ir savdabīgs fons vai pavadījums. Īstenībā emocijām ir patstāvīga nozīme personības dzīvē, tās cilvēkam ir svarīgas pašas par sevi. Tās ietekmē bērnu uzvedību, dzīvības norises un darba spējas, palielina vai samazina viņa aktivitāti.
Var secināt, ka emocijas dod cilvēkam enerģiju, organizē viņa uztveri, domāšanu un darbību, ka arī no tām ir atkarīga viņa mijiedarbība ar apkārtējiem cilvēkiem, bet tas nozīmē arī viņa socializācija – tāpēc „gudru” emociju veidošana bērnā, emocionālās sfēras attīstība un trūkumu korekcija ir svarīgākais audzināšanas uzdevums. Tādēļ, nākošajā apakšnodaļā, darba autore aprakstīs un analizēs sociāli - emocionālās pieredzes un iemaņu veidošanās īpatnības un nozīmi 6-7 gadu vecumā.
…
Cilvēka dzīve nav iedomājama bez emocijām un jūtām. Nevar iztikt bez priekiem, ciešanām, dusmām, bez mīlestības un naida. Ir noskaidrots, ka cilvēkam ir pastāvīga vajadzība pēc pārdzīvojumiem un emocionālas piesātinātības. Tas, ka emocionāli drošas, stabilas sociālas attiecības ir būtisks veselīgas attīstības un efektīvu mācību nosacījums, tagad bērnu pirmsskolas aprūpē un izglītībā tiek plaši atzīts. Psiholoģiski veselīga attīstība mūsdienās tiek definēta kā pašregulācijas attīstība, t. i., apzināta pozitīvo un negatīvo emociju kontrole, kas rada tādu adaptīvu uzvedību, kura ir sociāli vēlama, ieskaitot vēlamo mācīšanās uzvedību. Tātad, bērna attīstībā ir nepieciešamas gan pozitīvas, gan negatīvas emocijas, jo tā ir gūtā pieredze. Arī negatīvās emocijas ir svarīgas attīstības procesā, bet, ja tās nav agresīvas, uz kādu vērstas. Svarīgākie socializācijas aģenti bērnībā ir ģimene, pirmsskola, skola, vienaudžu grupa, ar kuru bērns kontaktējas, un masu mēdiji. Bērna panākumi socializācijas procesā lielā mērā ir atkarīgi no viņa emocionāli morālās sfēras attīstības līmeņa. Tieši emocijas regulē izziņas procesus, darbību raksturu. Ja bērns spēs adekvāti uztvert un saprast gan savas, gan citu cilvēku emocijas, viņš spēs uzvesties un rīkoties sociāli pieņemamāk.