Blaumanis sievietes jūtu pasauli atklāj arī no sievietes – mātes puses. Mātes Blaumaņa novelēs tiek rādītas kā bērnu sargātājas, tās cīnās par savu bērnu laimi. Tā Kristīnes māte („Purva bridējs”) mudina Kristīni apprecēt akmentiņu, jo no savas pieredzes un sāpēm zina, ka dzīve ar dzērāju brīžiem pārvēršas par elli. Viņa cenšas pasargāt savu meitu no sāpēm, kuras pati reiz izcietusi un vedina meitu uz turieni, kur saskata viņas laimi. „Tu tak Edgaru... Edgaru tu tak...” „Vai tev jau atkal bailes no Edgara?” Kristīne parūgti ievaicājas. „Zināms!” māte atbildēja un viņas acis piesarka. „Ja viņš tavas dzīves neizpostīs, tad tu reiz dzīvosi laimīgi. To es bīstos, to es ticu.” „Akmentiņiene!” māte turpināja. „Es cerēšu un cerēšu, ka tu reiz tiksi par Akmentiņieni.” (..) māmiņ, necerē vis labāk, mammiņ. Necerē vis.”
Sāpes un izmisums atspīguļojas Andriksona sievā novelē „Andriksons”. Viņa apzinās, ka iespējams ir zaudējusi savus bērnus, ļāvusi tiem iet bojā smagā nāvē. „Viņa sieva tur sēdēja ceļmalā un paskatījās viņā stīvi. Ar tādiem pašiem mirkļiem viņš skatījās sievā. Tad viņa sāka kliegt. „Beigti! Beigti!” viņa izsaucās.” „”Pēdīgi pēc vairāku stundu meklēšanas saimniece kaut ko neglītu izcēla no ūdens. Andriksonam sāka reibt galva, un viņš manīja, kaviņam ģībonis tuvojas. Te sieva atkal kārti nolaida ūdenī un meklēja tāļāk.” Viņā izpaužas milzīgs spēks un apņēmība, kad viņa atskārst, ka no viņas rīcības, iespējams ir atkarīgas bērnu dzīvībiņas.
…
