Aktiera profesijai piemīt kaut kas maģisks. Aktieri var iemiesoties daudzos tēlos, izjust visdažādāko emociju gammu un dzīvot dažādos laikos. Aktierus apbrīno un aprunā, bet noteikti – ievēro. Un kas to lai zina, vai tam pamatā ir cilvēku vēlme eksponēt sevi vai vienkārši izjust vairākas dzīves savas vienas vietā.
Aktieri skatītājiem ļoti bieži rāda kaut ko mākslīgi radītu – izrādi, kas balstās uz kāda rakstnieka izdomāto, mākslīgi saspiestu laiku – kā trīs stundās ar starpbrīdi pa vidu var izdzīvot veselu dzīvi un vēl ar mākslīgām detaļām – pārspīlētu grimu, butaforiju. Un tomēr – šī neīstā pasaule ir tik saistoša un liek skatīties uz aktieriem ar cieņu un tādu kā pietāti. Tas nekas, ka nereti paveras plaisa starp mīlētu Romeo vai Džuljetu uz skatuves un to vienkāršo cilvēku, ko satiekam trolejbusā vai vadām kādu komerciālu prezentāciju. …
