Jebkuru rīcību, t.sk. noziedzīgu, nav iespējams izprast bez īstajām zināšanām personības psiholoģijā (dažreiz - patopsiholoģijā), kā arī bez psiholoģisko mehānismu un motīvu, sociāli – psiholoģisko parādību un procesu un nereti arī psihiatrisku faktoru zināšanām. Šādas zināšanas nekādā gadījumā nevar tikt iegūtas tikai citu darbu un krimināllietu pētīšanas ceļā, ignorējot “dzīvu” cilvēku ar visām viņa kaislībām un vajadzībām, ar viņa neatkārtojamu un sarežģītu dzīves ceļu, brīžiem traģisku likteni, individuālā tēla specifiku, kas vēlreiz apstiprina nešķiramu saikni starp personību un rīcību.
Jebkuras rīcības, arī noziedzīgās, veids lielā mērā atkarīgs no paša noziedznieka psiholoģiskajām īpašībām. Kriminālprocesa likums, nosakot pierādījuma priekšmetu, prasa to apstākļu noskaidrošanu, kuri raksturo apsūdzētā personību. Taču, līdz mūsdienām, apsūdzētā personību raksturojošie apstākļi netiek noskaidroti visā pilnībā. Tikai attiecībā uz nepilngadīgajiem likums nosaka nedaudz skaidrāku to apstākļu loku, kuri ir jānoskaidro. Tieši tāpēc noziedznieka personības noskaidrojamo īpašību izstrādāšana ir svarīgs juridiskās psiholoģijas uzdevums.1…
