Aleksandrs Čaks, īstajā uzvārdā – Čadarainis, ir dzimis 1901. gadā un miris 49 gadu vecumā 1950. gadā no sirdstriekas.
Salīdzinot ar Raini, Čaks tautā ir daudz iemīļotāks un lasītāks dzejnieks. Tas droši vien ir izskaidrojams ar to, ka Čaks dzejā bija izveidojis simpātisko pašpuikas tēlu. Viņš uzrunāja lasītāju kā „savējais”. Viņš nevienu tikumiski nenosodīja, nemeklēja absolūtos ideālus un neaizsniedzamas, zilas tāles, toties viņš radīja ļoti krāšņu un ekspresīvu, ironisku un grotesku poētisko Rīgu ar virmojošu skumju „smaršu”. Smaržu tēli ir Čaka īpašā neparastība. Ar to var sacensties tikai Erika Ādamsona garšu izjūtas.
Vienīgais, ko daudzi latvieši nevar piedot Čakam, ir viņa pakļaušanās Padomju režīmam un daudzās slavas dziesmas sarkanajiem.…
