“Sociālā politika ir viens no iekšpolitikas pamatvirzieniem. Tai ar dažādiem pasākumiem jānodrošina cilvēku eksistencei un dzimtas turpināšanai nepieciešamie sociālekonomiskie apstākļi. Šo apstākļu vidū ir tāds dzīves līmenis (t.i. uzturs, apģērbs, pajumte, izglītība, medicīniskā aprūpe un sociālie pakalpojumi), lai būtu iespējama normāla dzīvība un veselības uzturēšana, kā arī bērnu audzināšana. Sociālās politikas uzdevums ir nodrošināt sociālo resursu atražošanos un sabiedriskās sistēmas stabilitāti, regulēt sabiedrības sociālo noslāņošanos.
Sociāla valsts ir tāda valsts, kas uzņemas atbildību par to, lai tirgus ekonomikas apstākļos tās pilsoņi dzīvotu labklājībā. Dažādās valstīs šās atbildības saturs un pakāpe ir visai atšķirīgi – no kailās izdzīvošanas jeb iztikas minimuma līdz visumā pārticīgam dzīves līmenim.
...Sociālās politikas iespējas ir cieši saistītas ar valsts ekonomisko un finansiālo situāciju. Izlemjot palielināt pabalstus, politiķiem jābūt drošiem, ka valsts tos varēs izmaksāt. Taču starp sociālo un ekonomisko politiku ir arī atgriezenisks sakars. Sociālā politika izšķiroši ietekmē darba ražīgumu, nodarbināto atdevi, ekonomiskās politikas realizēšanas intelektuālo, morālo un ekonomisko vidi.
... Sociālās politikas funkcijas ir mazināt sociālo spriedzi un stabilizēt sabiedrību, tajā integrējot arī mazaizsargātās iedzīvotāju grupas.
…
