1)Pušu un trešo personu paskaidrojumi (p. un t.p.p.)
P. un t.p.p. ietver ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņu prasījumi vai iebildumi. Tie ir atzīstami par pierādījumiem, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti un novērtēti pierādījumi. Nosakot p. un t.p.p. pierādījumu spēku ir svarīgs nevis pierādījumu skaits, bet gan to vērtējums. Jāņem vērā, ka paskaidrojumi ir personīgi – tas nozīmē, ka personas ir ieinteresētas lietas iznākumā. Viņas var maldīties, bet var arī apzināti maldināt tiesu. Novērtējot paskaidrojumus, jāņem vērā: 1) vai paskaidroju sniegšana bijusi brīva, neierobežota; 2) personas spējas dot vērtējumu faktiem; 3) motīvi, argumentācija, kuru persona izmanto sniedzot ziņas par faktiem, 4) personas vispārējais psihiskais un emocionālais stāvoklis.
Ja viena puse atzīst faktus, ar kuriem otra puse pamato savus prasījumus vai iebildumus, tiesa var atzīt šādus faktus par pierādītiem, ja tai nav šaubu, ka atzīšana nav notikusi viltus, vardarbības, draudu vai maldības ietekmē vai arī lai slēptu patiesību. Atzīšana nav pierādījums tā klasiskajā izpratnē, jo atzīšana tikai atbrīvo no pierādīšanas pienākuma pretējo pusi – tai nav jāpierāda fakti, kurus puse atzinusi. Ar atzīšanu nevar tikt pierādīta faktu esamība vai neesamība. Bez tam pierādījumus var apstrīdēt, pret tiem var celt iebildumus, turpretim atzīšanas apstrīdēšana nav pieļaujama. Atzīšana nav arī atsaucama, ja vien tā nav notikusi viltus, vardarbības, draudu vai maldības ietekmē.…
