Ievads
Ar Eduarda Veidenbauma dzeju katram cilvēkam var būt divējādi: vai nu tā uzreiz iepatiksies un paliks sirdī, vai arī dzejnieks nepatiks. Var gadīties arī tā, ka sākumā Veidenbauma dzeja neliekas tuva, tieši pretēji, bet laiks iet, mēs kļūstam gudrāki, uzkrājam pieredzi, vērtības mainās, un šīs vērtību skalas izmaiņu rezultātā var būt arī tā, ka Veidenbaums kļūst par tuvu un viegli izprotamu rindu autoru. Pats dzejnieks arī daļēji piekrīt šādai varbūtībai par patiku un nepatiku, ko apliecina ar šādām rindām:
„Kas staigājot pa košām puķu lejām,
Tik apskaita, cik siena viņas dos,
Lai mani nelasa.
Pie manām dzejām
Tik piktu prātu viņš sev iemantos.”
…
