| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| 1. | Pilsonības jēdziens un nozīme | 3 |
| 2. | Pilsonības statuss starptautiskājās tiesībās | 6 |
| 2.1. | Pilsonības iegūšana | 6 |
| 2.2. | Pilsonības zaudēšana | 8 |
| 3. | Dubultā pilsonība | 10 |
| 4. | Pilsonības regulējums starptautiskajos līgumos | 11 |
| Izmantoto avotu saraksts | 13 |
4. PILSONĪBAS REGULĒJUMS STARPTAUTISKAJOS LĪGUMOS
Par divpusējo pilsonības līgumu noslēgšanu valstu starpā parasti rada lielas grūtības un šo līgumu ir diezgan maz. Vēl grūtāk pilsonības jautājumos ir noslēgt kolektīvās konvencijas, kuru ir pavisam maz, tāpat kā daudzpusējo konvenciju dalībnieku.
Pilsonības līgumos divas galvenās risināmās problēmas ir dubultās vai vairākkārtējās pilsonības, kas rodas dažādu valstu pilsonības likumu pozitīvās kolīzijas rezultātā, un bezvalstniecības, kas rodas valstu pilsonības likumu negatīvas kolīzijas gadījumā, kad noteikts cilvēks ne pēc vienas valsts likumdošanas nav tās pilsonis, izsaukšanā. Un tāpēc pilsonības līgumus iedala divās galvenajās grupās – līgumos par dubultās pilsonības novēršanu un līgumos par bezvalstniecības novēršanu, bet pastāv arī tādi, kuri reglamentē kā vienu, tā arī otru jautājumu.
Pilsonības regulējumu var atzīmēt:
1) 1906.gada 13.jūnija Riodežaneiro konvencija par naturalizācijas personu statusu, kas atjaunojuši pastāvīgo dzīvesvietu savas izcelsmes valstī. Tas bija pirmais daudzpusējs īgums pilsonības jautājumos, kurā piedalījās 15 Latīņamerikas valstis. Šī konvencija pirmo reizi tika noteikts tagad svarīgs princips, ka valstīm ir suverēnas tiesības noteikt pilsonību saskaņā ar savu likumdošanu.
2) 1930.gada Hāgas Starptautisko tiesību kodifikācijas konferencē pieņemta Konvencija par dažiem jautājumiem, kas skar valsts piederības likums kolīzijas. Konvencija bija noteiktas šādas normas un principus: apstiprināja valstu suverēnās tiesības pašām pēc sava likuma noteikt savu pilsoņu loku ( 1.pants); lika citām valstīm atzīt šos likumus tiktāl, cik tie saskan ar starptautiskajām tiesībām un paražām, kā arī vispārpieņemtajiem tiesību principiem ( 1.pants); apatrīdu bērns iegūst dzimšanas vietas valsts pilsonību (15.pants); adoptējamie bērni iegūst adoptētāju pilsonību (17.pants) kā arī citi.
…
Valsts, kā zināms, viena no galvenajām īpatnībām, bez kuras nevar pastāvēt ir iedzīvotāji. Taču jau no vēstures sākumiem dažādu iemeslu dēļ cilvēki pārvietojas no vienas valsts uz citu – migrēja. Tādu apstākļu dēļ, valstis nekad nebija simts procentu patstāvīgs iedzīvotāju sastāvs. Tāpēc tos iedzīvotājus sāka iedalīt atsevišķās kategorijas. Tas bija jau ievērojams senajās valstīs. Piemēram, Senajā Grieķijā pēc Tēseja reformām visu tautu sadalīja trīs klasēs. Valsts teritoriālā sadale notika jau pirms Solona reformām ( 594.gada p.m.ē. ) Tieši ar šo periodu Grieķijā ir saistīta ar pilsonības institūta rašanos, kad iedzīvotājus sāka dalīt vairs nevis pēc dzimtu klaniem, bet pēc dzīvošanas noteiktā teritorijā. Par pilsoni tika uzskatīts tas, kas piedalījās politiskajā varā, ber tie bija tikai brīvie cilvēki. Starptautiskajās tiesībās par iedzīvotājiem tiek dēvēts, kā fizisko personu kopums, kas dzīvo noteiktas valsts teritorijā. Šajā jēdziena ietilpst tādas kategorijas: pilsoņi, ārvalstnieki, bezvalstnieki, divvalstnieki.
