Vērtējums:
Publicēts: 23.12.2010.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
  • Prezentācija 'Politika renesanses laikmetā', 1.
  • Prezentācija 'Politika renesanses laikmetā', 2.
  • Prezentācija 'Politika renesanses laikmetā', 3.
  • Prezentācija 'Politika renesanses laikmetā', 4.
  • Prezentācija 'Politika renesanses laikmetā', 5.
  • Prezentācija 'Politika renesanses laikmetā', 6.
  • Prezentācija 'Politika renesanses laikmetā', 7.
  • Prezentācija 'Politika renesanses laikmetā', 8.
  • Prezentācija 'Politika renesanses laikmetā', 9.
  • Prezentācija 'Politika renesanses laikmetā', 10.
  • Prezentācija 'Politika renesanses laikmetā', 11.
  • Prezentācija 'Politika renesanses laikmetā', 12.
  • Prezentācija 'Politika renesanses laikmetā', 13.
Darba fragmentsAizvērt

Renesanses laikmets aizsākās 14. gadsimtā vidū, Ziemeļitālijā;
Radās jauna, humānistiska ideoloģija, jaunas vērtības un pasaules uzskats;
Šajā laika periodā būtiskas izmaiņas piedzīvoja gandrīz visas dzīves jomas, arī politika;
Paplašinājās saimnieciskās un politiskās darbības vēriens.

Jaunas iesīmes
Humānistu idejas kļuva populāras un līdz ar to baznīcas loma sabiedrībā samazinājās;
Tas vēlāk radīja apziņu par politisko nāciju kā vienotu un organizētu cilvēku kopumu – pretstats tālaika valdošajai Eiropas kristīgajai kopienai;
Sāka veidoties pilsoniskā apziņa – humānisti uzskatīja, ka ideāls pilsonis ir tāds, kurš saistīts ar valsti, kalpo tai;
Sāka izzust feodālās sabiedrības princips, kārtu sistēma;
Parādījās agrīnā kapitālisma saimnieciskās formas;
Veidojās pirmās reformācijas idejas;
Pārstrukturizējās pilsētu sabiedrība – savu varu nostiprināja aristokrātija, formējās buržuāzija;
Utopiskas idejas par perfektu sabiedrību un absolūtu varu.

Nikolo Makjavelli (1469-1527)
Viņa darbos renesanses politiskā doma sasniedza jaunu pakāpi;
Pētīja Itālijas vājuma un pagrimuma cēloņus, vēlāk izdarot būtiskus secinājumus par valsts uzbūvi;
Par ideālu valsts iekārtu uzskatīja republiku, atzina kārtu sistēmas nozīmes mazināšanos;
Uzskatīja, ka valsti var glābt diktators, atzina centrālu, absolūtu varu;
Atzina par labu, ka valdnieks drīkst rīkoties nodevīgi, likt lietā viltu, vardarbību, politikā izmantot visus līdzekļus mērķa sasniegšanai;
Noraida kristietību, jo kristieši jūtas piederīgi baznīcai, nevis valstij;
Uzskata par nepieciešamu šķirt politisko ētiku no kristīgās ētikas.…

Autora komentārsAtvērt
Atlants