Dabisko tiesību un cilvēktiesību ideju teorētiskā pamatojuma rašanās
Kā jau bija minēts, cilvēktiesības ir atrodamas jau antīkajā laikmetā senās Grieķijas filozofu traktātos. To laiku izcilākie filozofi, kuru darbi un idejas kļuva par pamatiem filozofijas un citu zinātņu attīstībai, bija cieši saistīti ar reliģiju un praktizēja tolaik populārus kultus. Pareizāk sakot, filozofija nebija iedomājama bez reliģijas, tās pastāvēja vienkopus. Piemēram, Aristotelis (384 – 322 g.p.m.ē., Pitagora filozofijas skolas pārstāvis) savos darbos pauda uzskatu, kā visaugstāk stāv dievi, valsts un tikai tad cilvēku intereses. Aristoteļa mācību atzina un turpināja arī stoicisma mācības pārstāvji. Izcilākie stoicisma pārstāvji ir Zenons, Hrisipps u.c. Stoiķi uzskatīja, ka pasaule sastāv no savstarpēji saistītiem zemes un debess procesiem, ko vada dievišķā griba un dabiskā apziņa. Turklāt liktenis ir dabisks likums. Arī cilvēks ir dabas un visuma daļa, savukārt, visi cilvēki – vienas valsts pilsoņi.
Pitagora filozofijas skolas svarīgā loma cilvēku vienlīdzības ideju formēšanā, ir doma par līdzvērtību un taisnīgumu cilvēku savstarpējās attiecībās. Kopumā, cilvēka un pilsoņa tiesību teorētiskās koncepcijas balstījās uz polisas un tās likumu dievišķo dabu.
…
