Izlasot Māras Zālītes libretu „Lāčplēsis”, man radās sajūta, ka es savu dzimteni esmu maz iepazinusi, ka es tikai pamazām apjaušu, ko nozīmē būt piederīgam savai zemei, būt patriotam, ko nozīmē ieklausīšanās tēvzemē.
Lāčplēsis, būdams pozitīvais tautas varonis, ir tēls, kuram „piemīt absolūtā dzimtenes dzirde”. Viņš apzinās īstās tautas vērtības, viņš zina savu pienākumu pret savu dzimteni. Lāčplēsis spēj sadzirdēt cilvēku saucienus pēc palīdzības. Viņš nevienu neuzskata par vainīgu nelaimēs.
Manuprāt, 3. atmoda bija laiks, kad beidzot latvieši spēja apzināties, ka viņi var būt brīvi, pastāvēt paši par sevi, būt vienota tauta.
Es uzskatu, ka tieši Lāčplēsis ir tas tēls, kas sevī ietver visu mūsu tautu. Man šķiet, ka M. Zālīte, uzrakstot libretu, nav mainījusi Lāčplēsi kā simbolisku tēlu.
Padomju laiki, tieši 3. atmoda, ir brīdis, kad varonis dzird dzimtenes saucienus pēc brīvības. Tas ir laiks, kas liek apzināties, ko patiesībā nozīmē „dabas izjūta, mājas izjūta, vēsturiskā atmiņa, nākotnes apzināšanās, briesmu apjauta”.…
