Pēc Nīčes domām, labs ir „viss, kas cilvēkā vairo varas apziņu, varas gribu un pašu varu.” Viņš sev apkārt negribēja redzēt nekādas robežas. Viņš gribēja pasauli, kas nav iestiprināta rāmjos. Bet Dievs tādus veido – cilvēki, kas viņam tic, visu dara pēc viņa prāta, ievērojot noteiktas robežas – tā, lai izdarītais nebūtu saucams par grēku un vēlāk to nenāktos nožēlot – tieši šīs robežas ir tās, kas viņus no tik daudz kā attur. Ar savu filozofiju Nīče centās „noārdīt” visas sabiedrībā pazīstamās normas, arī ieskaitot dažādus stereotipus, aizspriedumus, atstādams tikai pamatus, uz kuriem būvēt jaunu dzīves izpratni. Šī jaunizbūvētā izpratne būtu brīva no ierobežojumiem, ap to nevītos nekādas normas. Nīčes ideālā pasaule bija neizmērojama, balstīta uz cilvēka brīvības un neierobežotības izjūtām. …
