Sākot ar 2.gadsimtu, Zemgale bija kultūras attīstības centrs, bet no 5. līdz 9.gadsimtam piedzīvoja savu lielāko saimniecisko, kultūras un izglītības uzplaukuma periodu. 9.gs. vēstures avotos minētas bija 7 zemgaļu zemes – Dobe, Spārnene, Tērvete, Silene, Rakte, Upmale, Dobele.
Lai aizsargātos no iebrucējiem, mūsu senči cēla pilis grūti aizsniedzamās vietās – pakalnos. Senlatviešiem bija attīstīta tirdzniecības, kuru sekmēja izdevīgie tirdzniecības ceļi un tirdzniecības iespēja ar tālākajām zemēm. Šie tālākie kaimiņi arī centās pakļaut mūsu senčus savai kundzībai, lai vairotu savas bagātības. Iebrucēji sāka izplatīt svešu ticību – kristietību. Šī ticība balstās it kā uz pārdabisku spēju piedēvēšanu cilvēkam dievībai – Jēzum Kristum. Tomēr iebrucēji guva prestsparu, mēģinot pakļaut baltu tautas.
Lai paplašinātu katoļu baznīcas ietekmi, pāvest aicināja uz krusta karu pret neticīgajiem, jeb „pagāniem”. Kuri atteicās labprātīgi pieņemt ticību, tos nogalināja, bet kuri pieņēma, tik un tā maksāja nodevas.
Pirmās pakļāva lībiešu un latgaļu zemes, vēlāk krustneši mēģināja pakļaut Kursu. Tāpēc kurši, vēlāk arī zemgaļi sāka neatlaidīgu cīņu pret iebrucējiem.…
