Ir tikai divas profesijas, kas paceļas pāri visām citām. Tās ir ārsta un skolotāja profesijas. Pirmā glābj un kopj cilvēka miesu, otrā – garu. Lūk, tāpēc visās sabiedriskās iekārtās skolotāji ir bijuši priviliģēto kārtā, viņu darbam arvien ir pievērsta visas sabiedrības uzmanība. [2, 39]
Pirmatnējās sabiedrības attīstības pirmajā pakāpē bērnu audzināšana nevienam atsevišķi netika uzticēta. Bērnus apsargāja un audzināja pieaugušie, iesaistīdami tos kopīgos darbos. Līdz ar ražotājspēku attīstību un darba pieredzes uzkrāšanos paplašinājās cilvēku zināšanas, sarežģītākas kļuva darba prasmes un iemaņas. Bērniem arvien grūtāk bija apgūt tās patstāvīgi. Radās nepieciešamība jauno paaudzi mācīt un audzināt organizēti. Audzināšana tika uzticēta pieredzējušākajiem ģints kopienas locekļiem, kuriem bija jāatbilst noteiktām prasībām. [3, 9]
Skolotāja ievēlējamības princips izvirzīja skolotājam lielus pienākumus pret sabiedrību un liecināja par to, ka vergturu sabiedrībā pedagoģiskā darbība bija populāra un tika uzskatīta par sabiedriski ļoti nozīmīgu. [3, 9]…
