Mūsdienu sabiedrības lielākā problēma, manuprāt, ir uzmanības deficīta sindroms. Padomju laikos milzum daudz cilvēku nepazina ģimenes mīlestību, atbalstu, siltumu, kopīgi nepavadīja laiku. Šodienas bērnus un jauniešus audzina tās paaudzes pēcnācēji, kuru galvenais uzdevums bija veidot tautai gaišāku nākotni, upurējot tam visu savu laiku un spēkus. Tajos laikos neviens nerunāja par to, ka ģimene ir vērtība, ka pastāv attiecības, ka tās nepieciešams kopt un uzturēt.
Šodienas izglītības sistēmā ļoti daudz tiek runāts par vērtībām, ģimeni, attiecībām. Tiek apzinātas problēmas, kas agrāk bija sauktas citādāk. Nu jau daudziem cilvēkiem – vecākiem, skolotājiem, sociāliem darbiniekiem un citien specialistiem ir skaidrs, ka bērna attīstība, labsajūta, veselība, viņa fiziskās un garīgās spējas ir ļoti cieši saistītas ar ģimenes attiecību modeļi. Ja ģimenē ir pieņemt, ka visas domstarpības izrunā līdz galam, velta laiku sev un bērniem, iemāca bērnam pieņemt lēmumus un atbildību par tiem, vārdu sakot, ir klāt, gatavi palīdzēt un atbalstīt bērnu, kad un kā vien tas viņam ir nepieciešams, tad bērns skolā labi mācās ir mierīgs un draugzīgs. Tomēr, skatoties dažādas statistikas datus, skaidri redzams lielais skolēnu skaits, kam ir mācību grūtības, zema mācību motivācija un asociāla uzvedība. Protams, runa iet par tiem skolēniem, kam nav fizisko vai ganētisko problemu.…
