Nereti vārds “atmiņa” asociējas ar kādu atsevišķu plauktiņu, kastīti, kur cilvēka smadzenēs tiek noglabāta informācija. Psihologi vēl ir nostiprinājuši šos maldus, no datortehnoloģijas nozares pārņemot jēdzienu “krātuve”. Bet mūsu atmiņa nav pasīva mehānisma sastāvdaļa, kas atrodas nekustīgā miera stāvoklī, līdz tiek ieslēgta. Atmiņa drīzāk ir vispārīgs apzīmējums funkcijām, kas pavada gandrīz visas psiholoģiskās norises. [2]
Atmiņa ir psihisks izziņas process, kurā cilvēks iegaumē, saglāba, reproducē un aizmirst domas, tēlus, kustības, t.i. pieredzi. [1] Atmiņa ir centrālās nervu sistēmas process. Tas ir viens no nosacījumiem personības un individualitātes veidošanā. [2]
Mēdz izšķirt atmiņu pēc uztveres veida: dzirdes atmiņa, redzes atmiņa, taustes atmiņa, smaržas atmiņa un garšas atmiņa. Vienai personībai attīstītāka ir dzirdes, citai — redzes atmiņa utt. Pēc tā, cik ilgi atmiņa saglabājas, izšķir īslaicīgo, ilglaicīgo un operatīvo atmiņu. Kā jau nosaukumi vēsta, īslaicīgā atmiņa saglabā informāciju tikai īsu laika posmu, savukārt ilglaicīgā atmiņa saglabājas ilgstoši, un tā nereti ir saistīta ar atkārtošanos. …
