Pirms daudziem gadiem Mārgareta Tečere un citi neoliberāļi paziņoja, ka tirgus ekonomika guvusi pārliecinošu uzvaru cīņā pret kolektīvisma jēdzienu. Kā neveiksmīgi izteicās Tečeres kundze: “Sabiedrība kā tāda nemaz nepastāv”. Taču pat tiem britu konservatīvajiem, kuri atbalstīja Tečeres kundzi, kļuva acīm redzams, ka neoliberāļi pilnīgi aizmirsuši par tirgus atkarību no citām, ar tirgiem nesaistītām institūcijām. Tas atkarīgs arī no ģimenes un kopienām, kurās veidojas uzticēšanās un cilvēciskais kapitāls. Kā apstiprina aizvien lielākais darbu skaits mūsdienu ekonomikas jomā, ja tirgus ekonomika gatavojas gūt panākumus, investīcijas sabiedriskajā kapitālā ir tikpat svarīgas, cik kapitālieguldījumi vērtspapīros.
Jaunajā ekonomikā sabiedriskās bagātības veidošana aizvien vairāk ir atkarīga no cilvēciskā kapitāla. Taču cilvēciskais kapitāls vispirms veidojas ģimenē, lielākoties pirms mēs nonākam saskarsmē ar plašākiem sabiedrības institūtiem. Tāpēc, ja mums ir nopietna attieksme pret cilvēcisko kapitālu un ja mēs nopietni izturamies pret mūsu pienākumiem attiecībā pret sabiedriskajām institūcijām, mums ir vajadzīga tāda politika, kas ļauj pat visnelabvēlīgākajām ģimenēm dot saviem bērniem labus dzīves sākuma apstākļus.…
