"Ielas bērnu" problēma Latvijā

Jau vairākus gadus sabiedrībā runā par bērniem, kas klaiņo, ubago, neapmeklē skolu, ir bez pajumtes. Pēdējā laikā lieto arī terminu „ ielu bērni”. Vēl nesen Latvijā ielas bērnu problēma nebija skaidri definēta, un tas radīja situāciju, ka daudzi, kam ar to vajadzētu nodarboties, nemaz neatzina, ka šāda problēma pastāv. Līdz 1997. gada beigām terminu „ ielas bērni” Latvijā lietoja ļoti reti. Visbiežāk tas bija atkarīgs no lietotāja profesionālās pieredzes. Tā, piemēram, skolotāji par ielas bērniem bieži sauca skolu neapmeklējušos bērnus, policijas darbinieki – bērnus ar deviatīvu uzvedību, sociālo dienestu darbinieki – vecāku novārtā pamestos bērnus vai bezpajumtniekus utt. Šāda neskaidrība terminoloģijā traucēja uzsākt efektīvu problēmas risināšanu.
Precizējot „ ielas bērna” termiņu, svarīgi ir atzīmēt, ka šis termiņš vēl aizvien atrodas noskaidrošanas procesā ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās pasaules valstīs. Dažādās valstīs ielas bērnu apzīmēšanai tiek izmantoti dažādi vietējie termiņi. Reizēm šie termiņi pauž sirsnību un mīlestību, reizēm tie piešķir bērnam identitāti, kas ir pieņemama viņam pašam, taču nereti šie termiņi ir arī negatīvi apzīmētāji. Lai precīzāk raksturotu, bērnus, kas savu lielāko laika daļu pavada uz ielas vai arī tur dzīvo pastāvīgi, tiek izmantotas dažādas pieejas.
Pētījumā „ Bērns uz ielas” piedāvātais definējums ir šāds: ielas bērns ir jebkurš zēns vai meitene, kuram iela ir galvenā socializācijas vieta un kļuvusi pa viņa, viņas ierasto mājokli un/vai iztikas avotu un par kuru atbildīgie pieaugušie neadekvāti viņu aizsargā, uzrauga un vada. Šiem bērniem un jauniešiem ir raksturīgas vairākas pazīmes. …