Pirmām kārtām pedagogiem jāiemācās atšķirt vājredzīgo bērnu no tāda bērna, kam ir refrakcijas traucējumi tuvredzība, tālredzība un acs defekta, kura dēļ attēls ir izplūdis. Nonākot skolā, par bērna redzes spējām uzzināms no bērna veselības kartes. Taču to var pamanīt arī ārēji.
Vispirms jāpievērš uzmanība bērna acu arējam izskatam. Ja acs bieži asaro, ja raustās acu ābols, ja zīlīte ir duļķaina, ja acs šķielē, — tās ir viegli pamanāmas pazīmes, kas var liecināt par nopietniem redzes traucējumiem.
Tāpat par bērna slikto redzi var liecināt vairākas netiešas izpausmes. Bērns miedz acis, ar pirkstiem pavelk acs kaktiņu, stiepjas uz priekšu (lai labāk saskatītu uz tāfeles rakstīto), dīvaini piešķiebj galvu (dažādu redzes lauka bojājumu gadījumā dažkārt it kā "izkrīt" aplūkojamā attēla daļas, līdz ar to bērns meklē to pozīciju, kurā viņa acs redz vislabāk), burtnīcā rakstot, nespēj noturēt līniju, darba ātruma ziņā atpaliek no klasesbiedriem, nemitīgi noraksta no klasesbiedra (nesaskata uz tāfeles rakstīto), pastāvīgi nereaģē uz acu kontaktu, piemēram, uz skolotāja nosodošu acu skatu. Uzmanība jāpievērš ari gadījumiem, kad bērns pastāvīgi uzskrien virsū priekšmetiem, bieži klūp, kāpjot pa trepēm, nekad nespēj iemest bumbu basketbola grozā, ja nepadodas rokdarbi, ģeogrāfijā - darbs ar kontūrkartēm un tamlīdzīgas nodarbes, kas prasa lielu precizitāti.
…
