Romāns „Jaunā Vertera ciešanas” sarakstīts epistulārā, tas ir, vēstuļu formā. Sentimentālisma prozai raksturīga šāda forma – vēstules, arī dienasgrāmatas un ceļojumu apraksti. Manuprāt, šāds paņēmiens daudz intīmāk un izjustāk ļauj atklāt varoņu jūtu pasauli, pietuvina dvēseles pārdzīvojumus un rada klātesamības efektu. Romāns „Jaunā Vertera ciešanas” ir kā lirika prozā. Pēc manām domām, romāna attiecības ar literatūras virzienu, kura nosaukums ir sentimentālisms, ir ciešas. Sentimentālisms „pozitīvi vērtē dabu”1, kas romānā ir visnotaļ uzskatāmi, jo ir daudz dabas aprakstu. Verters mīl dabu, vēro to un pavada daudz laika pastaigās, jo „vienīgi tā ir bezgala bagāta, vienīgi tā rada lielu mākslinieku”2. Sentimentālisms akcentē mežonīgo, pirmatnējo, kā arī bērnus to sākotnējā vienkāršībā. Verters secina, ka „(..) pasaulē vistuvākie manai sirdij ir bērni”3. Negatīvi vērtē modernu un pieaugušu cilvēku – „spožais tukšums, garlaicība pretīgo ļaužu vidū, kuri te dzīvo cits citam blakus, viņu cenšanās pēc tituliem; kā viņi cits citu uzrauga un uzmana, lai tikai kāds neaizsteigtos solīti priekšā; visnožēlojamākās, visbēdīgākās kaislības bez kādas maskēšanās”4. Romānā jaušamas Vertera simpātijas pret vienkāršiem cilvēkiem, kas dzīvo tuvu dabai. Verters „mīl arī bērnus, kuri klausa savai sirdij”5. Sentimentālismā dominē jūtas, kas ir akceptējama iezīme J.V.Gētes romāna sakarā. Verters pēc dabas ir jūtīgs un sentimentāls.…
