Jāņa ezeriņa atstātais literārais mantojums ir viens no vērtīgākajiem latviešu daiļliteratūrā. Viņa darbos manāms gan vecmāmiņas, kuru rakstnieks mīļi dēvēja par Kukažiņu, gaišums, gan no mātes mantotā skaistuma izjūta, humors un trāpīgā valoda. Tieši īpatnējā valoda ir tā, kas padara viņa darbus tik oriģinālus, atšķirīgus no citiem- dabu Jānis Ezeriņš tver kā atklājējs, viņa pasaules redzējums ir negaidīts, pārpilns ar sirds siltumu, daba tiek attēlota kā dzīva būtne. Rakstnieks meklēja sižetus vienmēr un visur, no ikdienas sarunā noklausītiem sīkumiem un pazīstamu cilvēku dzīvē notikušiem gadījumiem viņš spēja sakombinēt neparastas situācijas un radīt negaidītus pavērsienus, kā jau teicis Aleksandrs Čaks: „Dažbrīd gleznā, retā, smalkā izteicienā viņš visu pasauli apveļ kā mazu akmeni otrādi.”…
