Norvēģu rakstnieks savā lugā radīja unikālu tēlu – atsvešinātu un sabiedrībā nepieņemto jaunekli. Šis tēls ir interesants ar to, ka viņa rīcība ir tik pretrunīga, bet jēga tajā ir. Lūk, šis konflikts tika risināts visa daiļdarba garumā.
Pērs ir ļoti optimistisks personāžs, ar to, manuprāt, viņš piesaista lasītāju uzmanību, kas tikai sākuši šo lugu lasīt. Pērs Gints lugas sākumā tēlots kā divdesmit gadus vecs, jaunības spēka pilns jauneklis. Puikam ir plaša fantāzija, viņš ir liels sapņotājs un melis, jo, uzklausot kādu interesantu stāstu, atgadījumu, Pērs to iegaumē, interpretē pēc savas patikas, piedodot stāstam krāšņumu un asumu, un vēlāk stāsta to pārējiem, jo galvenais varonis šajos radītajos mītos ir pats Pērs Gints, piemēram: „Es varu saistīt velnu. Riekstā iedzinu es to vēl šopavasar. Tur tārpa caurumiņš bija...” Uz to kāds vīrs atbildēja: „Ak nē, to visu dzirdēju senatnē no vectēva mana.”…
