| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Cilvēktiesību aizsardzības institūcijas | 4 |
| 2. | Sūdzību izskatīšana administratīvajās iestādēs | 6 |
| 3. | Lietas izskatīšana tiesā | 8 |
| 3.1. | Administratīvās lietas | 9 |
| 3.2. | Civillietas | 9 |
| 3.3. | Krimināllietas | 10 |
| 4. | Bāriņtiesas | 11 |
| 5. | Satversmes tiesa | 13 |
| 6. | Tiesībsarga birojs | 15 |
| 7. | Nevalstiskās organizācijas | 17 |
| Secinājumi | 19 | |
| Izmantotas literatūras saraksts | 20 |
Viena no izplatītākajām jomām valsts un indivīda attiecību kārtošanā ir administratīvo aktu pieņemšana, kas tieši vai netieši ietekmē vienu vai vairākas fiziskās vai juridiskās personas. Savukārt pati šādu individuālo lēmumu pieņemšanas kartība parasti tiek dēvēta par administratīvo procesu. Lēmumus atbilstoši tiesību sistēmā noteiktajām normām un principiem pieņem publisko tiesību subjekti (valsts, pašvaldības vai to institūcijas un amatpersonas) vai privāto tiesību subjekti, ja ar likumu vai līgumu attiecīgas publisko tiesību darbības ir uzticētas arī privāto tiesību subjektiem.
Latvijas tiesību sistēma satur vairākas normas un principus, kas obligāti ievērojami administratīvā akta izdošanas gaitā. Svarīgs jautājums, kas saistīts ar personas tiesību aizstāvēšanu, ir iespēja pieņemtos lēmumus pārsūdzēt.
Latvijā administratīvo aku apstrīdēšanas kārtību administratīvajās iestādēs nosaka Ministru kabineta 1995.gada 13.jūnija „Administratīvo aktu procesa noteikumi”.
Lēmuma pārsūdzēšanas iespējas nosaka arī 1994.gada „Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtības likums valsts un pašvaldību institūcijās”, kas paredz ikvienai fiziskajai un juridiskajai personai tiesības griezties valsts un pašvaldību iestādēs un uzņēmumos ar individuāliem vai kolektīviem rakstveida iesniegumiem, sūdzībām un priekšlikumiem (arī mutvārdos – apmeklētāju pieņemšanas laikos ) un saņemt atbildi likumā noteiktajā kārtībā un termiņos. …
Cilvēktiesību nodrošināšanai ir nepieciešams mehānisms, ar kura palīdzību persona varētu panākt savu aizskarto tiesību ievērošanu. Ja tāda mehānisma nav, tad gan starptautiskajos, gan nacionālajos cilvēktiesību dokumentos paredzētais tiesību katalogs patiesībā ir bez reāla seguma, respektīvi, tas ir deklaratīvs un netiek ievērots, tā pārkāpšanas gadījumos nekāda adekvāta reakcija no tiesību aizsardzības institūciju puses neseko.
