Avīžu raksti, manas pārdomas un secinājumi.
No visām identitātēm, pie kurām cilvēks ir piederīgs mūsdienās, pati fundamentālākā un ietilpīgākā neapšaubāmi ir nacionālā identitāte. Nacionālisms – šī ideoloģiskā kustība, šodien ir visos zemeslodes stūros un panācis to, ka pasaule ir sadalīta galvenokārt „nācijvalstīs”. Citas kolektīvās identitātes – dzimuma, šķiras, rases un reliģiskā identitāte var daļēji sakrist vai sakļauties ar nacionālo identitāti, taču nespēj padarīt to vājāku, lai gan var ietekmēt tās virzību.
Lai gan ir dažas situācijas, kurās nacionālo identitāti salīdzinājumā ar citām izjūt kā mazāk svarīgu, tomēr var teikt, ka nacionālā identitāte piepilda indivīdu un sabiedrības dzīves un darbības sfēru lielāko daļu. Kultūrā nacionālā identitāte izpaužas veselā virknē postulātu, mītu, vērtību un atmiņu, tāpat arī valodā, tieslietās, sabiedriskajos institūtos un ieražās. Politiskā ziņā nacionālā identitāte noteic ne vien valdošā režīma personālsastāvu, bet arī leģitimē un ietekmē politiskos mērķus un pārvaldes praksi, kura regulē katra pilsoņa ikdienu.
Nācija, nacionālisms un nacionālā identitāte ir ārkārtīgi sarežģītas un daudzveidīgas parādības, tās ļoti plašā diapazonā saskaras ar ikdienas dzīvi, tāpēc nemitīgi mainās, spēj sakļauties vienā veselumā ar citiem jautājumiem un pakārtot sev citas problēmas un atšķirīgu ideoloģiju.
21 gs. sākumā nacionālisms un nacionālā identitāte joprojām paliek visaptverošs spēks, bet vai šis spēks būs pietiekoši stiprs, lai pretotos aizvien pieaugošajām globalizācijas tendencēm? Jautājums par nāciju nekad netiks nodefinēts un tas nekad nesaņems atbildi, svarīgi ir apzināt patiesās vērtības un darīt neiespējamo, lai tās neizzustu.
…
