18. gadsimta beigas un 19. gadsimts pasaulē iezīmējās ar dziļām pārmaiņām gan morālajā domāšanā, gan politikā, gan kultūrā. Savukārt īpašā stāvoklī atradās Latvijas teritorija Krievijas impērijā. Kaut gan iedzīvotāju vairākums nāciju ziņā bija latvieši, visa politiskā vara piederēja vācu muižniekiem. Tie vēlējās atbrīvoties no vācu jūga, cerot uz lielāku atbalstu no cara patvaldības. Bet trūka vēl latviešu inteliģences, kas vadītu šo cīņu uz latviešu tautas atbrīvošanos. Vācieši bieži vien uzskatīja, ka latvieši ir neizglītota zemnieku tauta. „Vācu muižnieki bija ieinteresēti dot latviešu zemniekam minimālu izglītību un pamācošu literatūru, lai radītu saimnieciski zinošu, bet konservatīvi domājošu zemnieku kārtu.”1 Savukārt tie nedaudzie latvieši, kas bija vairāk izglītoti, vai nu savu izcelsmi slēpa vai arī bija atkarīgi no saimnieku jeb muižnieku labvēlības.
Protams, bija arī hernhūtieši un veclatvieši, kas mēģināja attīstīt latviešu kultūru un valodu, bet viņiem bija reliģiski motīvi un neviens no viņiem neiestājās pret latviešu zemnieka stāvokli sabiedrībā, savā pašā dzimtenē. „Latviešu inteliģence, kas uzskatīja par savu mērķi latviešu atbrīvošanu no sociālā un nacionālā jūga, parādījās 19. gadsimta 50. gados.”2 Vēlāk tie tikai dēvēti par jaunlatviešiem un tā aptvēra pilnīgi visus latviešu tautas slāņus.
19. gadsimta 50. gados izglītību ieguva jaunā latviešu inteliģence, kas apzinājās atšķirībā no citiem latviešu tautas nepieciešamību atbrīvoties no vāciešu varas, kā arī attīstīt latviešu kultūru. Par jaunlatviešiem kā kustības izveidošanos var minēt 19. gs. 50. gadu vidu, kad izveidojās ne tikai divi latviešu inteliģences centri, pulciņi – Tērbatas universitāte un Rīgas Tilo fabrikas skola –, bet arī tapa avīze „Mājas Viesis” (1856. g.). …
