Mūsdienās tiesību sistēmā dabisko tiesību loma aizvien palielinās, jo, palielinoties vispārējai sabiedrības tiesiskajai apziņai, cilvēki arvien noteiktāk pieprasa savu dabas doto tiesību paplašināšanu un respektēšanu. Vairs nav iedomājama tiesību izpratne, kas balstītos tikai uz likumos rakstītajām – pozitīvajām tiesībām. Mūsdienās parādās tendence dabiskās tiesības iekļaut likumdošanā, lai tās iegūtu likuma spēku, līdz ar to tās jau kļūst par pozitīvajām tiesībām, taču vienlaikus nezaudējot savu „dabas doto” vispārcilvēcisko raksturu.
Dabisko tiesību jēdziens pieder pie senākajām tiesību filozofijas jurisprudences kategorijām. Pastāv daudzi dažādi viedokļi par to, kas vispār ir dabiskās tiesības un kādas tiesības tās ietver. Līdz pat šim laikam nav vienota viedokļa par dabisko tiesību jēdzienu. Piemēram, Kants tās uzskata par „saprāta tiesībām”, Berlings par „taisnām tiesībām”, Štamlers par „pareizām tiesībām”. Sākotnēji tika atzītas personas tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu. Laika gaitā tās tika papildinātas un radītas tādas tiesības kā tiesība uz personisko neaizskaramību, vienlīdzība likuma priekšā, tiesības netikt pārvērstam par vergu, aizliegums personu spīdzināt u. tml., aizsardzība pret patvaļīgu iejaukšanos personiskajā dzīvē, dzīvokļa un korespondences neaizskaramība utt.…
