Pēc nacionālkomunistu kustības sagrāves 1959. gadā Latvijā pastāvēja zināma politiska opozīcija, kaut arī drošības orgāni izsekoja un izrēķinājās ar katru cilvēku, kas tika turēts aizdomās par pretpadomju noskaņojumu vai darbību.
1962. gadā tika atklāta nelegāla organizācija „Baltijas Federācija”, kuras vietējās grupas ilgāku laiku bija darbojušās Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. Tās vadītāji tika sodīti ar cietumsodu.
1971. gadā no Latvijas slepeni tika izsūtīta „17 latviešu komunistu vēstule”, kura guva lielu ievērību Rietumos. Šajā vēstulē plaši tika atspoguļota rusifikācijas politika Latvijā. Vēstules autorus drošības orgāniem atklāt neizdevās.
Septiņdesmitajos gados un astoņdesmito gadu sākumā Latvijā darbojās vairākas nelielas opozicionāras grupas – Latvijas neatkarības kustība, Kristīgi demokrātiskā savienība un Demokrātiskā jaunatnes apvienība.
1977. gadā slepenā sanāksmē Viļņā tika nodibināta Igaunijas, Latvijas un Lietuvas Nacionālo kustību komiteja. Bija paredzēts, ka tā iestāsies par Baltijas republiku atdalīšanos no PSRS, bet grupa tika atklāta un tās dalībnieki apcietināti.
1983. gadā drošības orgāni īstenoja pret opozicionāriem vērstu akciju, apcietinot, tiesājot vai ievietojot psihiatriskajās slimnīcās daudzus pretošanās kustību aktīvistus.
Situācija sāka mainīties astoņdesmito gadu vidū. Radās iespēja brīvāk izteikt savus uzskatus. 1986. gadā tika nodibināta cilvēktiesību aizstāvju grupa „Helsinki-86”. …
