Tiek mēģināts it kā pastāvošo vācu neuzticēšanos latviešu tautai izskaidrot ar notikumiem tālā pagātnē. Vācieši esot ienākuši tagadējā Latvijā pirms apmēram 800 gadiem (īstenībā nedaudz vairāk par 700 gadiem) kā iekarotāji, tirgotāji un misionāri. Vācu tirgotāji un amatnieki gribēja iespējami daudz nopelnīt un šim nolūkam izmantoja savu sākotnēji ļoti privileģēto stāvokli. Pieaugošais latviešu skaits pilsētās tomēr izbrīvējis sev vietu zem saules un, pateicoties spējām, tie tikuši nevien pie pārticības, bet pat pie relatīvas bagātības. Tas novedis pie sociālas cīņas, kas nacionālo pretrunu dēļ, protams, saasinājusies. Šajā interpretācijā ir pareiza tikai norāde uz to, ka sociālā cīņa, par kuru vāciešu un latviešu starpā runa var būt tikai, sākot ar 19.gadsimta otro pusi, saasinājusies tādēļ, ka Baltijā virsslānis bija vācu tautības, kamēr latvieši no sākta gala piederēja tikai zemākajiem slāņiem. Taču svarīgs ir nevis šis no situācijas pats par sevi izrietošais fakts, bet gan vienīgi jautājums, kā šī ciņa norisinājās. Un šeit jāizšķir trīs laika posmi. Pirmkārt, laiks, kad vara pilnīgi atradās vācu rokās, kad šī zeme līdz 16.gadsimta vidum bija vācu koloniālzeme, tā arī vēlāk - zviedru, poļu un krievu laikā, kad, pateicoties vācu konstitucionālajām tiesībām, vācu kārtām tika garantēta vara.…
