Es mācos no dzīves

Ikviens ir radīts, lai savas dzīves laikā kaut ko paveiktu. Mēs nodzīvojam savu dzīvi – īsu vai garu – un, aizejot mūžībā, aiz sevis atstājam pēdas – dziļas vai seklas.
Kā jau visi, no dzīves gaidu kaut ko īpašu, taču lai saņemtu, ir arī jādod.
Dzīve mums sniedz tik bezgala daudz iespēju. Tā sastāv no asarām, nopūtām, smaidiem, priekiem un laimes mirkļiem, tā ir kā brīnišķīgs piedzīvojums, kur veiksmes palīdz pārciest neveiksmes. Katrs notikums un katrs mirklis šajā dzīvē mums kaut ko māca. Mēs mācamies no savām un arī citu kļūdām. Uzskatu, ka ļoti liela nozīme ir arī tam kādā vidē augam, kādā vidē dzīvojam.
Mana dzīves skola sākās ar vecākiem. Tas, ko viņi manī ir „ielikuši” paliks uz mūžīgiem laikiem un tā vērtība ir neizmērojama. Protams, ka kādreiz ir strīdi un manā dzīvē tādu ir bijis ne mazums, jo es vienmēr cenšos aizstāvēt savu viedokli, un ir bijušas dusmas uz vecākiem, taču vēlāk es saprotu, ka tas man patiesībā ir nācis tikai par labu. Katrs strīds mums kaut ko iemāca, tāpat kā katra neveiksme un nelaime māca un audzina mūsu raksturu, veido personību. Es sen jau esmu sapratusi to, ka viss, kas notiek ir tikai atgriezeniskās sekas. Viss ir savā starpā saistīts, taču jāatzīst, ka mēdz gadīties arī neizskaidrojamas parādības un notikumi. To es saucu par likteni, kuram arī ir ļoti nozīmīga loma mūsu dzīvē, taču ticu, ka mēs to varam ietekmēt, izdarot izvēli, jo vienmēr ir vairāki ceļi, pa kuriem var iet. Jā, es savā iztēlē dzīves gājumu salīdzinu ar ceļu. Pa kādu ceļu es eju, līdz tādam mērķim nonāku, protams, ka pastāv iespēja kļūdīties izvēlē un tāpēc ir svarīgi skatīties uz ceļa zīmēm, kuras ir pa ceļam, lai laikus mainītu virzienu un atgrieztos uz pareizās takas.

…