Varoņu raksturojums.
Pasaku pūķis
„Uz katra kalna še guļ kāda teika. Es esmu tik vecs, ka neatminu vairs ne tēva, ne mātes, bet nekur nevaru valdīt savu ziņkārību. Visu, man gribas izost un noklausīties. Vismīļāk es ložņāju ap pilskalniem. Tur vēl ir kaut kas no veciem labiem laikiem. Agrāk – kas dos tev to vairs redzēt – mana aste bij tik gara, ka es varēju trīsreiz ap kalnu aptīties.’’
„Turpat blakus vecs pūķis, iebāzis galvu zālē, kustina garas, spalvainas ausis, kuras, kā liekas, uzklausīs visu, ko atnes siltais vasaras vējš no purviem un siliem, no lazdu pacerēm, un čukst man ausīs pasakas.
