Ir iespējams, ka nāve ir tikai dvēseles atbrīvošanās no miesas un dvēseles jauna dzīve. Un atbrīvojoties no miesas un laicīgajām lietām, iespējams cilvēka dvēsele caur nāvi tiek attīrīta no visiem grēkiem un atlaisti, kā tās laicīgie grēki, tā laicīgās kļūdas un dvēsele atpūšas no dzīves sagādātajām grūtībām pateicoties nāves esamībai. Bet nāve, kas paša izraisīta ir tā pati, kas atnāk bez aicinājuma? Manuprāt, nāve atnāk pie cilvēka, nevis cilvēks pie nāves. Jo, ja cilvēkam liktenis ir lēmis garu dzīvi, tad paša izraisīta nāve nenotiks, tā nenotiks dēļ nejaušības, vai kādu citu iemeslu dēļ. Bet ja cilvēks ir par vāju dzīvei, tad nāve to pieņems, jo pie nāves nonāk tās dvēseles, kas dzīvē ir nogurušas, nespēj sevi apliecināt dzīvē. Caur nāvi šīs dvēseles var atpūsties, jo esot dzīve, jebkuram cilvēkam ir jācīnās, tā teikt „uzvar stiprākais”, bet savukārt nāve pieņem visus un iestājoties nāvei, nav vairs ne sāpju, ne vilšanās, ne grūtuma. Ir palicis tikai tas, ko dvēsele jau piedzimstot sevī atnes, prieku, smaidu, šķīstību un patiesu mīlestību, bez meliem, krāpšanas. Tikai dzīve iesēj dvēselēs tās īpašības un prasmes, kā dēļ tā nogurst un tiecas pēc nāves.…
