-
Saskarsme
Reinim ir 34 gadi – piecus gadus atpakaļ viņš cieta autokatastrofā un tagad ir trešās grupas
Invalīds,kurš pilnībā atkarīgs no otra cilvēka,nepieciešama diennakts aprūpe.Atsaucos uz darba sludinājumu,kur aicināja cilvēku,kurš būtu gatavs piektdienas pavadīt ar Reini.Tā mēs iepazināpies!Pirmajā tikšanās reizē uztraucos un baidījos,ka kaut ko izdarīšu nepareizi.Tomēr ierodoties redzēju,ka ģimenes locekļi un medmāsiņa ir laipni un izpalīdzīgi.Ar Reini „sadraudzējāmies” jau pirmajā iepažīšanās dienā.Reinim patika,ka esmu jauna,smaidīga un komunikabla,kas sniedza iespēju dalīties ar to, ko ir redzējis un iemācījies,par dzīves pieredzi un problēmām.Reinim ļoti svarīgi bija,lai blakām ir ne tikai cilvēks,kurš pilda savu darbu,bet arī uzklausa viņu un dod pretī to pašu, t.i., uzticēšanos un vēlmi dalīties dzīves pieredzē.
Atbraucot pie Reiņa jau trešo reizi un cītīgi pastudējusi psiholģijas grāmatas centos ievērot vairākus nosacījumus,lai mūsu saruna būtu veiksmīga,taču nepārspīlējot,lai saruna būtu pēc iespējas brīvāka un Reinim patīkamāka.Protams,lieki piebilst,ka viegli nebija.....par ko,lai es runāju ar cilvēku,kurš visu savu laiku pavada mājās un,kuram dzīvē nekas aktīvs nenotiek.....?! Ienākot istabā smaidīju un viegli noliecot galvu uz Reiņa pusi,lai viņš mani redzētu(guļ gultā ar muguru pret durvīm)sasveicinājos,izrunājot viņa vārdu.…
Veiksmīga komunikācija - Lliela nozīme saskarsmē bija empātijai – Reiņa emocionālai izjušanai,lai neveiktu pārsteidzīgus un maldīgus priekšsatus. Saskāros arī ar stereotipu.Likās,ka visi invalīdi „metami vienā katlā” Pēc iepriekšējās pieredzes skolā, kur pret invalīdiem bija īpaša attieksme no skolotāju puses,lai kā arī viņi uzvestos,bija radies stereotips,ka invalīdi to vien dara,kā žēlojas par dzīvi un izmanto savu bezspēcību,lai iežēlinātu cilvēkus,tajā pašā laikā būdami īgni un bieži vien pat rupji.Stereatipizācija parādījās, jo trūka informācijas par konkrēto cilvēku Neveiksmīga komunikācija - Šajā konfliktā es saskatīju inerces efektu , ka mammai izveidojās bērnībā priekštats par mani,kā par paklausīgu bērnu.Šī priekštata izveidei mamma patērēja laiku un enerģiju un tik viegli to nevēlējās mainīt,nevēlējās pieņemt,ka es neēsmu vairs bērns,ka man ir savas problēmas,savi iemesli viņas problēmas un mājas darbus atvirzīt otrajā plānā.Vēl,manuprāt,lielu lomu nospēlēja patības stereotips – sliktā garastāvoklī mamma vienmēr ir kritiska un viegli aizkaitināma. Neveiksmīga komunikācija - .Šeit iezīmējas oreola efekts – iepriekšējais pasākums viņai nepatika,tas liek viņai domāt,ka arī šajā viņai nāksies garlaikoties.Tad samazinot personīgo telpu un nākot man tuvāk,paaugstinātā tonī izteica savus „novērojumus” , ka arī es tā vienmēr darot,vienmēr viss notiekot pēc man parāta. Secinājumi - ir ļoti svarīgi pievērst uzmanīu vissīkākajām cilvēka uzvedības niansēm,jo dažreiz nevietā pateikts vārds var visu vēl vairāk sarežģīt. Lai to novērstu ir lietderīgi nedaudz iepazīties ar speciālo literattūru,iepazīt sevi un novērst komunikācijas kļūdas savā komunikācijā ar apkārtējiem, un, tad pievērst uzmanību un analizēt citu cilvēku uzvedību dažādās dzīves situācijās!
