Psiholoģijas skolas nodibinātājs, Z.Freida skolnieks A.Adlers 20.-30. gados personību traktēja pēc individuālpsiholoģijas skolas uzskatiem: personībai piemīt savs sākotnējais pirmatnējais kodols, būtība, kas nosaka personību kā tādu, personība ir neatkārtojama, unikāla vienība. Pats kodols dzīves laikā nemainās, tikai „apaug” ar dzīves pieredzi.
Šīs uzskats sasaucas ar 20.gs. humānistiskās psiholoģijas skolas uzskatiem (A.Maslovs, K.Rodžerss, G.Olports, R.Berns u.c.)-personība ir pašregulācijā esoša sistēma, kas pati sevi nosaka; tātad-cilvēks nav „tabulā rasa”, viņā jau ir sava kodola struktūra, minimums jau piedzimstot (temperaments, bioķīmiskais balanss u.c.), ir savs ES, spēja ieklausīties sava „iekšējā impulsa balsī”-cilvēkā atrodas „augstākā tiesa”, kas vērtē apkārt notiekošo, ļauj izdarīt izvēli. Personība- indivīda iekšēja dinamiska organizācija, kas iekļauj sevī motivāciju sistēmas, ieradumus, personiskās iezīmes, kuras nosaka personības unikalitāti, piemērojoties videi. G.Olports: „Personība ir dinamiska organizācija individuālās psihofiziskās sistēmas ietvaros, kura nosaka tai raksturīgo uzvedību un domāšanu.”
Eriksons līdzīgi kā Ādlers uzsver, ka nedrīkst aplūkot cilvēka personības attīstību atrauti no sabiedrības, kurā viņš attīstās. Sabiedrība, kurā ir cilvēks, nav tikai fons, tai ir ļoti liela nozīme.
…
