“Laikā pirms Mikēnu bojāejas no 11. līdz 9. gs. p. m. ē. rakstība tika aizmirsta un iestājās vispārējās kultūras pagrimums. Par garīgo dzīvi šajā laikā liecina tikai īsas poēmas un dziesmas, kuras dziedāja no viena ciema uz otru klīstoši dziesminieki. Šo varoņdziesmu apvienošanu tradīcija piedēvē Homēram – aklasm dziesminiekam, kurš savos nmirstīgajos darbos “Iliāda” un “Odiseja” ģeniāli sakausēja atmiņas un stāstus dzejā par snajiem Grieķijas varenības laikiem (par Trojas iekarošanu).”
“Līdztekus mītiem par dievībām arvin lielāku nozīmi ieguva teikas par varoņiem – pusdieviem, kas dzīvojuši snajos slavas laikos. Daudzi no varoņiem, saskaņā ar teikām, bija dzimuši mirstīgā cilvēka un dievu mīlas sakarā (tāds, piemēram, ir Zeva un mirstīgās sievietes dēls Hērakls).”
“Episkaja litratūrā slavinātie tikumi – drošsirdība, savaldība, dzimtenes mīlestība, gudrība (pariezāk sakot, viltība), draudzība pret savu ieroču biedru un naids pret ienaidniekiem – saistītas ar krietna kareivja īpašībām.” …
