Un Rasma, dzīvespriecīga sieviete, kuras vitalitāti apklusinājusi traģēdija. Sieviete, kurai bija jāpārdod viņai tuvā iedzīve Latvijā, lai nodrošinātu dēlam rehabilitāciju pie Melnās jūras, kura staigā necilā apģērbā, nekoptiem matiem, ilgojas pēc laikiem, kad strādāja. Sieviete, kas dzīvo nekam.
Šī luga ir teicams piemērs tam, ka ģimene ir ļoti svarīga un tuva cilvēku kopa ar savām problēmām, kas nav nekas neparasts, taču, kuras ir noteikti jārisina un pēc iespējas ātrāk, jo, ja tas nenotiek laicīgi, tad pastāv iespēja, ka otra iespēja visu labot var arī nepienākt.
…
