Par rakstības pirmssākumiem var uzskatīt senos zīmējumus. Daudzviet pasaulē, it sevišķi alās, ir saglabājušies zīmējumi, kas liecina par seno cilvēku dzivesveidu. Vēlāk cilvēki sāka veidot ornamentu, izrotājot dažādus sadzīves priekšmetus, katrai ornamenta zīmei bija noteikta nozīme. Šie senie ornamenti ir pašas pirmās seno cilvēku rakstu zīmes, par to liecina arī dažādu tautu rakstu attīstība. Visvecākais rakstības veids ir piktogrāfija, tā zīmes sauc par piktogrammām, tās radušās apmēram pirms 1500 gadiem. Piktogrammas nespēja atveidot abstraktus jēdzienus. Vēlāk izveidojās ideogrāfiskais raksts, tā rakstu zīmes – ideogrammas - atveido nevis priekšmetus, bet idejas, simbolus. Tiklīdz cilvēkiem izveidojās asociācijas starp priekšmeta ideogrāfisko apzīmējumu un tā nosaukuma fonētisko pusi, rakstītāja apziņā jau bija notikusi pāreja no ideogrāfijas uz fonogrāfiju. Fonogrāfiskajā rakstībā rakstu zīmes ir zilbes vai burti, kas atveido skaņu. Fonogrāfiskajai rakstībai ir divi veidi: zilbju rakstība un skaņu rakstība. Zilbju rakstībā atsevišķu vārdu rakstīšanai tika lietots akrofoniskais princips, tas ir, katra grafēma apzīmē skaņu, ar kuru sākas vārds, kas nosauc attēloto priekšmetu.Par prototipu ir hieroglifs vai tā ātrraksta forma. Zilbisko fonogrāfiju mēdz saukt arī par sillabisko fonogrāfiju. Zilbju raksts bija ēģiptiešu hieroglifi, šumeru ķīļu raksts, to izmantoja arī heti Mazāzijā, babilonieši, asīrieši, persieši, rietumsemīti, kā arī Krētā, Kiprā, senajā Indijā un senajā Ķīnā.
…
