Mūsdienu 21. gadsimta dzīves temps ir ļoti straujš, tas nestāv uz vietas, tas joprojām evolucionē, un, tas diktē savus noteikumus, kā globālajā sociālajā aspektā, tā arī vienkārša cilvēka individuālajā ikdienišķajā dzīvē. Šīs gadsimts ir informācija bagāts un cilvēkam jābūt lietas informētiem, par apkārt notiekošo, lai būtu spēcīgiem un aizsargātam sociālajā skatijumā, atbilstu vispārīgām darba tirgus prasībām. Cilvēkam jāprot daudz vairāk (izdarīt, apstrādāt un pilnveidot informācijas) nekā, piemēram, 30 gadus atpakaļ.
Jaunākās tendences izglītībā neatgriezeniski sevi pieteicis 21. gadsimts. Teorijā un izglītības praksē ienāk jauni termini – „ paradigmu maiņa”, „ tirgus attiecības izglītībā’’, „klientu un patērētāju un izglītības pakalpojumu sniedzēju attiecības ‘’, „haosa pārvaldība izglītībā”, „misijas un vīzijas formulēšana un īstenošana izglītībā”. Visā izglītības sistēmā ienākušas jaunās paradigmas – skolēncentrētā izglītība, humānās un humanitārās izglītības, demokratizācijas paradigmas. Pedagogiem ir radusies iespēja veidot un attīstīt demokrātisku skolu, izmantot jaunas interaktīvas mācību metodes, kritiskās domāšanas stratēģijas ar ikviena izglītības procesa dalībnieka aktīvu un atbildīgu iesaistīšanos un līdzdalību dzīvei nepieciešamo intelektuālo, sociālo, ētisko un citu kompetenču apguvi. …
