Šis stāsts ne vienu vien lasītāju aizkustina līdz sirds dziļumiem, stāsts ir par vērtībām, par mīlestību par nāvi un dzīvi, par to, ka cilvēki dzīvo nemitīgi gatavojoties dzīvot, bet tā arī nekad pa īstam nedzīvo, neuzdrošinās mīlēt un ļaut mīlēt sevi. Galvenais tēls šajā darbā ir Ansis un viņa atziņas, monologi. Taču tas viss atklājas sastopoties ar Zentu, Artūru, Tēvu – Veco Vairogu, māti, Annu, Tālheimu, Oskaru un Annu. Taču no visiem šiem tēliem, es izvēlējos raksturot tikai Ansi attiecībā pret citiem tēliem.
