Latvieši tā dēvējuši viņsaulē aizgājušo cilvēku dvēseles, domādami un ticēdami, ka nomirdams cilvēks nevar vienkārši izzust. Nāve nav nebūtība, nekas. Tā ir paviršība. Cits veids. Vienīgi jāprot šo citu veidu pazīt, atminēt. Pēcnāve ir neizdibināts noslēpums, ko cilvēks lidz galam nevar atminēt ar visu savu šodienas gudrību.
Rudenī, kad apkārtne vairāk liek domāt par iznīcību, kad zemnieka lielie gada darbi apdarīti, rodas atelpas brītiņš, sevišķi piemērots pārdomām – kā vecie šajā gadā un kā nodrošināties ar labu ražu nākamajam. Tad prātā nāk arī senči, viņu gudrais padoms. Dažs saimnieks lietainās rudens naktīs pat gājis uz kapiem pēc padoma.…
