-
Gundega Repše "Ludovika zemes"
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| 1. | Ievads | 3 |
| 2. | Informācija par autoru un darbu „Ludovika zemes” | 4 |
| 3. | Publicētie darbi | 5 |
| 3.1 | Īsto stāstu krājumi | 5 |
| 3.2 | Romāni | 5 |
| 3.3 | Citas grāmatas | 6 |
| 4. | Darba analīze | 6 |
| 4.1 | Darba anotācija | 6 |
| 5. | „Ludovika zemes” | 7 |
| 6. | „Ģenerālis un dūja” | 8 |
| 7. | „Jūraszirdziņš un es” | 9 |
| 8. | „Paradīzes vārtos” | 10 |
| 9. | „Asinsbalss” | 11 |
| 10. | Secinājumi | 12 |
| 11. | Izmantotā literatūra | 13 |
Šis stāsts ir par jaunu meiteni vārdā Dorotīna kura kopj savas slimās māsas. Viņas monologā, tāpat kā pārējo stāstu galvenajos tēlos, ir jaušams nogurums un apnikums no rutīnas: „Nogurums, Ludovik. Es vairs nevaru.”.
Pašu Dorotīnu nomoka tieši abu māsu slimības un kaprīzes. Dorotīna sapņo par Ludovika zemēm, kurās reiz atradusi mieru. Ludovika zemes, manuprāt, šaja gadījumā ir domātas attiecības ar kādu cilvēku. Kopā ar Ludoviku. Dorotīna jūtas tik nomocīta, ka uzskata, ka vairs nav dzīva jo visu laiku kalpo kādam citam. Viņa vēlas lai būtu tie vecie laiki, kad kāds viņu paņem izbraucienā uz jūrmalu, kur viņu samīl un kur viņai liek justies dzīvai: : „ ...tais laikos, kad vēl pietika spēka šauties laukā no mājas, lai ar kadu vīrieti pabraukatu pa jūrmalu, pamīlētos, lai sajustu, ka esmu dzīva.”.
Pati Dorotīna jutusies labi, tomēr viņai šī laimīgā dzīve apnikusi: „Ludoviks man šķita apmidzis, vēl augšā necēlies aizlaiku filozofs, un man visa par maz un viss par lēnu.”.Tagad Dorotīna ilgojas pēc sava mīļotā kuru pati pametusi un viņai pietrūkst šī garlaicīgā Ludovika. Lasot stāstu var saprast Dorotīnas ciešanas jo autore šīs sāpes ir atveidosi tik reālas, ka Dorotīnas vietā ienāk pats lasītājs.
…
Izvēlējos Gundegas Repšes grāmatu „Ludovika zemes”. Mērķis bija izpētīt darbu, mazliet pašu autoru un uzrakstīt par to visu referātu. Noskaidrot kad un kāpēc rakstīts darbs, par ko tas ir un kādas problēmas tajā saskatāmas. Analizēšu darba tēlus un pieversīšu uzmanību pašam darbam. Darbs “Ludovika zemes” ir vairāku stāstu krājums. Visu stāstu krājumu caurvij viena un tā pati tēma – nelaimīga cilvēka izjūtas un pārdomas. Nav svarīgi, vai tā ir Dorotīna, kas kopj savas slimās māsas ( „Ludovika zemes”), vai Rodriks, kas cietumā cieš no dūju uzbrukumiem („Ģenerālis un dūja” ), katrs no viņiem ir nelaimīgs. Katram ir savi iemesli un savas sāpes, bet viņi visi ir cilvēki, kas cieš. Izvēlējos tieši šo darbu, jo pati autore pēdējos gados ir kļuvusi tieši ļoti populāra jauniešu vidū, līdz ar to man radās interese, kas viņas darbos ir tik īpašs.
